Kā es mēģināju futbolu spēlēt

futbols

Komēdija manā stilā, tā es to gribētu nosaukt. Bet ne jau visiem patīk komēdijas… Kaut gan, kā tad lai visiem, galu galā, izpatīk? Pastāstīšu, kā es, vīrietis labākajos gados (neteikšu cik, i neprasiet, neteikšu) nolēmu paspēlēt futbolu.

Man toreiz bija atvaļinājums. Izklausās pēc ļoti sena stāsta, bet tā nav, tas bija pavisam nesen. Vienkārši gribēju, lai izklausās dramatiskāk. Laukā bija nomācies, tālumā ducināja pērkons un debesīs pamazām vilkās melni mākoņi. Viss liecināja par to, ka man vēl ir savas desmit minūtes laika, lai aizskrietu uz veikalu pēc pāris aliņiem un atgrieztos pie televizora, kur varētu noskatīties kādu filmu. Tāpat tūliņ solās būt “gāziens” un neko jau tādā laikā nepadarīs.

Domāts – darīts. Aliņi maigi iegūluši manās drošajās rokās ceļoja mājup. Sāka līt. Iekārtojos pie TV ekrāna. Ak, cik labi, ērti, mīksti…

Pamodos laikam pēc stundas. Neraža! Aliņš atšālējies! Nekas, ārā jau nemetīs. Aiz loga redzu vienmērīgu lietus šalti. Sāku meklēt, kādu filmu noskatīties.

Uzgāju kādu mākslas filmu par futbolu. Neko tāda. Kad filma bija pusē, sāku aizdomāties – kādā labā formā visi tie čaļi, kas dzenā bumbu pa laukumu. Un meitenes tribīnēs izskatās “iesilušas” un gatavas viņus atbalstīt jeb kurā dzīves (teiksim, spēles) situācijā.

Nekavējoties dzima doma zvanīt draugam, kuram laukos ir māja. Varētu rītdien, ja nelīs, uzspēlēt futbolu! Kas tad tur vajadzīgs – bumba un kaut necik liels zālājs.

Protams, pienāca “rītdiena”. Mans uzticamais opelis jau rūca, bagāžas nodalījumā biju ielādējis kasti ar alu. Kā nekā, sports nogurdina, tā runā, vajagot uzņemt kalorijas un daudz dzert… Braucu pie čoma, kurš solījās iekurt mangāli par godu mūsu futbola mačam.

Mūsu iedomātais futbola laukums izskatījās nedaudz savādāks, nekā bijām iedomājušies. Čoms bija piemirsis, ka uz mazās pļaviņas no remontiem mētājas tērauda caurules. Tas nozīmē, ka mums vēl tās tērauda caurules sākumā jānovāc un tikai tad var sākt spēlēt! Vai tik viņš speciāli nenogaidīja tādu brīdi, kad tiks pie bezmaksas darbaspēka…

Domāts – darīts. Tērauda caurules, bluķi, drātis un citi “štrunti” jau bija aizvākti, kad nolēmām atkorķēt vienu aliņu. Kā nekā – liels darbs padarīts. Sūcot gardo dzērienu atradām bumbu, iekūrām mangāli, lai ogles sagatavojas uz spēles beigām vai vismaz uz kādu “time – out”.

Pēc vakardienas lietus zāle vēl bija pamatīgi slapja. Tieši tad es uzzināju, ka slapja zāle ļoti labi slīd. Mēģinot iespert bumbai manas kājas uzšāvās augstāk kā balerīnai. Graciozi “nolikos” uz muguras. Kāpēc es spēlēju ar aliņu rokās? Ehh. Tagad viss atlikušais pudeles saturs bija uz mana krekla.

Slapjā zāle, alus vēders, liekie kilogrami (grūti man to bija atzīt, protams) un vieglais reibums kritienu skaitu palielināja. Drīz mani ceļgali jau bija kā puišelim, kā jaunībā. Nē, nevis slaidi un glīti, bet nobrāzti līdz asinīm un zaļi no zāles.

Pie kāda šķietami laba spēriena (nezinu, kā to sauc futbolisti) manis raidītā bumba piezemējās tieši magālī. Izrādījās, ka ogles jau gatavas! Bumba ar skumju “čšššt” izlaida garu un atstāja spēli. Otras bumbas mums vairs nebija.

Piekusuši apsēdāmies savos zviļņos. Gaļa cepās, alus atdzisis… Ko lai saka – tā tik ir dzīve! Man patiesi jāatzīst – futbols ir viena makten laba spēle!