Sports — pašizaugsmei, disciplīnai un labsajūtai

sports

Ja man ir jāraksturo sevi pirms desmit un vairāk gadiem, tad es tobrīd biju īgns jaunietis bez mērķiem dzīvē un vienmēr noliedzošu attieksmi pret visu. Mani vienaudži darbojās ar dažādiem hobijiem, bet mani nekas neinteresēja, nebiju atradis neko, kas mani spētu aizraut.

Vecāki mani bikstīja un visādi tramdīja, jo redzēja, ka savu laiku tērēju veltīgās un tukšās nodarbēs, ka esmu bezmērķīgs. Un tad kādu reizi notika būtisks pavērsiens, ko šobrīd varu uzskatīt par liktenīgu, jo tā ietekmē es šodien esmu tāds cilvēks, kādu sevi redzu spogulī. Un es sev patīku.

Ja toreiz nebūtu aizgājis draugam līdzi uz sportra treniņu, tad pat nevaru iedomāties, kur mans smagais raksturs un bezmērķība būtu mani novedusi.

Sports kļuva par manu mērķi

Kopā ar draugu aizgāju uz sporta treniņu pilsētas stadionā. Un tur satiku treneri, kurš kļuva par vienu no maniem elkiem un paraugiem nākamajos gados. Viņš mācēja ar mani ļoti viegli komunicēt, atrada pareizo pieeju un arī pamanīja manus talantus, attīstības iespējas sportā.

Bija patīkami dzirdēt, ka varu sevi attīstīt, ka varu sportā kaut ko sasniegt, ja strādāšu. Un es kaut kā tam ļāvos. Sākumā kompānijas pēc, bet pēc tam sports kļuva par manu ikdienu un mērķi. Tiecos arvien uz jauniem sasniegumiem.

Gribēju ne tikai arvien labākus rezultātus, bet arī uzlabot fizisko formu. Es biju slaids, bet muskuļu reljefa man nebija. Es gribēju tādu iegūt. Vecāki sākumā neticēja, ka eju sportot, bet tad, kad pārliecinājās, bija patīkami pārsteigti par šādām pārmaiņām manā dzīvē. Treniņos nodarbojāmies ar vispārējās fiziskās sagatavotības uzlabošanu, spēlējām futbolu, hokeju, piedalījāmies skriešanas sacensībās. Mums bija tāds aktīvo un sportisko klubiņš. Patiesībā jau es tam pievienojos. Un mani tur laipni uzņēma.

Iemācījos sasniegt mēķi ar savu darbu un pūlēm

Sports jau nav nekas viegls, tas nenotiek pats no sevis. Jāiegulda darbs, lai kaut ko sasniegtu. Un man sākumā ar to grūti gāja, jo labus rezultātus gribas redzēt ātri. Treneris prata motivēt arī ilgtermņā, iemācīja izvirzīt mērķi, ko arī sasniegt īsākā vai garākā laikā posmā.

Tas man ļoti palīdzēja attīstīt sevi kā personību. Jaunās prasmes strādāt ar sevi, koncentrēties uz mērķi izmantoju, lai kaut ko panāktu arī mācībās. Pirms dažiem gadiem sasniedzu vēl vienu mērķi — ieguvu autovadītāja apliecību. Izpētīju autoskolas, izvēlējos sev piemērotāko mācību režīmu. Un piecu mēnešu laikā autoskolā Credo Autoprieks arī tiku pie tiesībām.

Sports deva skatu uz citu dzīvesveidu — veselība, pašdisciplīna un labsajūta

Es tiešām uzskatu, ka sports mani izglāba no bezmērķīgas dzīves. Sports man ļāva ieraudzīt pavisam citas iespējas un izveidot sev tādu dzīvesveidu, ar ko varu pats lepoties, ar ko lepojas mani vecāki. Esmu aktīvs, vesels, labi izskatos, man nav kaitīgu ieradumu. Šāds dzīvesveids man ļauj vairāk sasniegt, labāk justies, būt par sevi pārliecinātām. Un to nevar salīdzināt ar jaunieti, kādu sevi atceros pirms desmit gadiem.