Traumas sportā ir ikdiena

trauma

Kad kā fani sekojam iemīļotu sportistu panākumiem, tad redzam tikai spēli, sasniegumus, redzam ziedus un pjedestālu. Bet tā ir tikai maza daļa no sportista dzīves, jo ikdiena ir treniņi, regulāra un stingra dzīvesveida ievērošana, tiekšanās uz panākumiem. Un sportistam jārēķinās arī ar iespēju, ka jebkurā brīdī var gūt traumas, kas ir sporta ikdiena.

Daži sporta veidi ir vairāk traumatiski, daži mazāk, bet jebkurā gadījumā tas ietekmē treniņu un sacensību grafiku, jo dažreiz traumu dēļ sportistam nākas izlaist pat visu sezonu, kamēr ārsts ir atļāvis atkal palielināt slodzi līdz vajadzīgajam apjomam.

Sporta traumu ārstēšana ir viens no darba pienākumiem, ko veic fizioterapeits. Sporta komandām un klubiem parasti ir fizioterapeits, kurš ikdienā rūpējas par komandas spēlētājiem, seko, lai treniņi notiktu atbilstoši katra veselības stāvoklim. Vajadzības gadījumā tiek nozīmēta kāda terapija, vingrojumi, varbūt izlaisti treniņi.

Profesionāliem sportistiem ir ļoti liela slodze, tāpēc viņu fiziskais un veselības stāvoklis ir rūpīgi jāuzmana. To kopā paveic fizioterapeits un sporta ārsts. Tieši fizioterapeits atrod metodes, kā katram sportistam ātrāk un pilnīgāk atgūties pēc traumas, atgriezties spēles laukumā.

Jābūt gataviem arī zilumiem

Kad vecāki savus mazos bērnus vai jau skolēnus sāk sutīt kādā sporta pulciņā, piesaka futbola, basketbola vai hokeja komandā, tad viņu gaidas ir vairāk saistītas ar saviļņojumu, lepnumu, emocijām, kas pārņem, redzot, kā bērns virzās uz panākumiem. Reti kurš jau sākumā saprot, ka būs runa ne tikai par panākumiem, bet arī sviedriem, asarām un pat traumām.

Bieži vien būs jāpalīdz jaunajiem censoņiem pārvarēt savu negribēšanu un nevarēšanu. Jo tā ir normāla reakcija sportista dzīvē, kad reizēm zūd iedvesma un ticība saviem spēkiem. Īpaši grūti ir izturēt emocionālo spiedienu tieši ilgstošu un nopietnu traumu laikā, kad notiek rehabilitācija. Progress atveseļošanās laikā var nebūt ļoti ātrs un uzreiz redzams. Tāpēc var šķist, ka sportista karjera ir apdraudēta. Ja traumas dēļ jāizlaiž ļoti svarīgas sacensības, kas ir gaidītas ļoti ilgi, uz ko liktas lielas cerības, tad vilšanās var būt pamatīga.

Bet sports jau patiesībā ir tikai spēle, kurā ne visu izšķir sportista prasmes un treniņos ieguldītās pūles, bet arī dažādi blakus apstākļi. Piemēram, ja futbola spēle notiek āra laukumā, tad to vienmēr ietekmēs laika apstākļi. Tāpat jau nevar arī zināt, kādi ir pretinieki, viņu sagatavotība. Katrā spēlē tā situāciju kombinācija ir atšķirīga, tāpēc arī par vienu vai citu rezultātu nevar būt pilnīgas pārliecības. Un sportā vēl ir tāda banāla lieta kā veiksme. Tā ir tāda neizskaidrojama lieta, ko piedēvējam situācijām, kas īsti nav izskaidrojamas, ir pārsteidzošas.

Kā mazāk gūt traumas?

No negadījumiem nav pasargāts neviens, bet sportists ļoti daudz arī pats var darīt, lai negūtu nopietnas traumas. Ir jāizvērē katra situācija, jāizpilda tehniski tīras kustības, jāvadās pēc trenera norādēm, arī jāklausās ārsta un fizioterapeita padomos, ja konkrētajam spēlētājam vajadzētu saudzēt kādu konkrētu vietu, izvairīties no kādas kustības vai notiektas muskuļu grupas pārslodzes. Jo vairāk paļaujas uz savu komandu un tās profesionālo viedokli, jo lielāka iespējamība, ka rezultāts būs labs. Jo rūpīgāk sagatavojas startam un vairāk trenējas, jo ķermenis ir vairāk gatavs nopietnākai slodzei. Nevar nedēļām netrenēties un tad mesties spraigā spēlē. Tā sportā nenotiek. Jo tad gan traumas ir gandrīz garantētas.