Ziedu piegāde manā laukuma pusē

futbola-laukums

Ziedu piegāde, kas nu jau sen kā ir populārs veids kā iepriecināt mīļoto, nepaliek vien māju četrās sienās. Ziedu piegāde (Magnolijas zieds) ir pieejama gan darba vietā, gan uz futbola laukuma, gan tribīnēs. Kā es, futbolists ar stāžu, pārsteidzu savu sievu, kas tikai tēlo, ka viņai šis sports interesē?

Viņa tad vēl nebija mana sieva

Es futbolu jau spēlēju no skolas laikiem. Sākumā ar tēvu dzenāju bumbu pagalmā, tad vecāki saprata, ka mani ir vērts sūtīt futbola skolā. Es biju sajūsmā, uz treniņiem devos ar lielu prieku un aizrautību. Biju vienmēr trenera labā roka un spēlēju, manuprāt, labāk par vidējo līmeni.

Bet tad es pieaugu. Mani sāka interesēt meitenes. Kā man teica tēvs un arī treneris – meitenes izposta daudzus patiesi labus talantus.

Scenārijs bija gaužām klasisks, kā amerikāņu filmās. Es spēlēju futbolu, viņa bija karsējmeitene. Kaut Latvijā karsējas nav īpaši izplatītas, jo arī futbols mums ir savādāks, tomēr viena meiteņu komanda atradās gan.

Viņas sāka piedalīties mūsu spēlēs, starplaikos rādīja savus priekšnesumus. Nē, nē, viņa nebija karsēju līdere, kā parasti tas ir filmās. Man viņa tomēr iepatikās gandrīz uzreiz – viņas tumšie mati, kas stiepās līdz viduklim, viņas formas un mirdzošās acis. Es piegāju pie viņas.

Dzīve kā spēle – bumba manā laukuma pusē

Mēs satikāmies un turpinājām satikties. Mēs strīdējāmies, mīlējāmies, dauzījāmies kā tīņi līdz pieaugām. Kopā. Es zināju, ka viņai futbola spēles īstenībā nemaz neinteresē. Tomēr viņa nāca uz katru spēli, nāca uz treniņiem. Viņa vairs sen kā nebija karsēja, jo uzskatīja, ka tas domāts priekš vidusskolniecēm, bet viņa jau bija pieaugusi sieviete, kas tūliņ iegūs maģistra grādu ekonomikā.

Kādas spēles laikā es nolēmu to izdarīt. Spert soli, kas jāsper katram vīrietim, kurš vēlas pilnvērtīgu ģimeni. Spēles starplaikā pie viņas pienāca ziedu piegādātājs. Viņa izskatījās patiešām pārsteigta. Kad viņa pavērsa skatu uz laukumu, tur jau es biju, uz viena ceļgala ar gredzenu rokā, skatītāji gavilēja. Protams, viņa teica JĀ.

Un tikai tagad es varu atzīt, ka jutos nedaudz muļķīgi tai mirklī. Tomēr tas bija to vērts.

Mēs apprecējāmies pēc trim mēnešiem. Kāzas bija mazas un mīļas, tieši tādas mēs tās gribējām. Mēs esam ģimene. Man gribas teikt – mūs savienoja futbols.